Meža sicista

Kādā ekskursijā pa Ilgu mežiem mēs ar studentiem sūnās iztraucējām mazu grauzēju, kas burtiski starp kājām it kā lecot šaudījās šurpu-turpu pa sūnām. Tā kā man ir izveidojusies profesionāla reakcija ļoti ātri strādāt ar entomoloģisko tīkliņu, es zibenīgi noreaģēju, un mazais grauzējs jau bija tīkliņā iekšā. Mums par lielu prieku, tā izrādījās meža sicista! Samērā rets un aizsargājams zvēriņš, kuram ir ļoti ātra vielu aprite. Tādējādi, lai nenomirtu bada nāvē vai no atdzišanas, tai bieži un regulāri ir jāēd. Bet pārtiek sicistas pārsvarā no kukaiņiem.

Ļoti uzmanīgi mēģināju mazo, šiverīgo dzīvnieciņu paņemt rokā. Izdevās! Ja tā būtu pele, tā noteikti uzreiz kostu, bet sicista vismaz man nekad nav iekodusi. Arī tajā reizē sicista neiekoda. Es ļāvu tai staigāt no rokas uz roku, un, man par brīnumu, sicista nomierinājās. Tā sēdēja uz plaukstas un sāka ar muti tīrīt pelēkbrūno kažociņu. Studenti viens pēc otra ķēra mežā mušas, vaboles, garkāju odus un deva mūsu sicistai tos apēst. Man uz rokas mūsu sicistai sākās īstas dzīres. Vienu pēc otra tā notiesāja studentu atnestos kukaiņus. Satvēra priekšējās ķepiņās atnesto kukaini un gardu muti notiesāja! Pēc kāda laika zvēriņš bija paēdis un bez vārdiem lika mums saprast, ka šī vairāk nevar...

Nu ko? Papriecājušies esam, tā kā laiks dzīvnieku laist brīvībā. Bet īsta nelaime! Sicistai sagribējās čučēt! Tā labsajūtā aizvēra acis un sāka čučēt uz siltās rokas. Žēl, bet mums bija jāiet tālāk, tāpēc piebaroto sicistu nolēmu nolikt atpakaļ sūnās. Jūs domājāt - mūsu jaunā draudzene noleca man no rokas un pazuda sūnās? Nē! Es pieliku roku pie sūnām un ļāvu zvēriņam doties brīvībā, taču reakcija negaidīta! Sicista pakustināja purniņu, kaut ko paostīja un nedomāja nemaz vairs kāpt lejā no rokas. Es pakustināju roku, lai dabūtu to nost, bet dzīvnieciņš rāpās atpakaļ. Nācās to nolikt piespiedu kārtā sūnās un doties prom. Paēdusī sicista nesaprata, kāpēc tai pēkšņi būtu jādodas prom no siltās rokas, taču samierinājusies tomēr ielīda sūnās. Mēs aizgājām.

Meža sicista

Meža sicista

Ne katram studentam lauku praksē izdodas ieraudzīt šo simpātisko grauzēju. Prieks par atradumu!

Ilgās meža sisicta novērota galvenokārt priežu mežos

"Bet viņa bija laba..."

Pie manis ciemos bija atbraukuši paziņas, kuru vidū bija dāma, kas paniski baidījās no vabolēm, zirnekļiem un citiem mošķiem, kam ir vairāk nekā četras kājas. Mēs ar viņu gājām pa Ilgu meža ceļu un sarunājāmies par to, kāpēc viņai ir bail no vabolēm? Vaboles taču ir tik pretīgas - ar garām ūsām un tik daudzām kājām. Fui! - teica mana sarunu biedrene. Nē, vaboles ir neparasti skaistas un ļoti daudzveidīgas. Kādas tikai krāsas un formas nevar ieraudzīt, dabā vērojot vaboles! - iebildu es. Izrādās, koleopterofobija jeb bailes no vabolēm viņai ir no bērnības. Viņa pat nespēja izskaidrot, kāpēc ir bail no vabolēm. Vienkārši - fui un punkts.

Ik pa laikam uz ziediem vai lapām es rādīju dažādas vaboles un, redzot, ka interese tomēr ir, sapratu, ka viss vēl nav zaudēts un var pamēģināt gājiena laikā viņai kaut cik mazināt koleopterofobiju. Uz ziediem sēdēja kameņvabole. Paskat, cik pūkaina! Kā kamene! - es mēģināju pievērst viņas uzmanību līdz šim neredzētai vabolei. Tiešām, gluži kā kamene. Bet, vai šī vabole nedzeļ kā kamene? - viņa apjautājās. Protams, ka nedzeļ! Vaboles vispār nedzeļ! - es atbildēju. Pagājuši tālāk, uz ceļa ieraudzījām metāliski zaļganu pavasara bambalu. Bijām vienisprātis, ka vabole tiešām ir skaista. Es izstāstīju, ka bambali ir meža sanitāri. Tie apēd vai sarok zemē daudz pūstošu vielu, piemēram, vecas sēnes, dzīvnieku izkārnījumus... Ā, tātad vaboles ir arī derīgas! Protams, katram organismam dabā ir sava vieta un funkcijas.

Pēc kāda laika uz ceļa es ieraudzīju lielo Carabus ģints skrejvaboli. Tā ir plēsīga vabole, kas spēj pieveikt pat nelielu ķirzaku, turklāt aizsargājoties vabole mēdz izšļākt kodīgu aizsargšķidrumu. Taču, ja vabolei ļauj pašai uzmanīgi uzkāpt uz plaukstas, tā mierīgi rāpo. Maza varbūtība, ka cilvēkam izdarīs sāpīgi. Nu ko? - nodomāju es, - Ir pienācis laiks praktiski pamēģināt pārvarēt bailes no vabolēm. Es pierunāju viņu pārliecināties, ka vabole neko sliktu nedarīs un tā nav briesmīgs monstrs, no kura jābaidās. Es lūdzu savu līdzgājēju aizvērt acis un pastiept man pretī roku, uz kuras plānoju uzlaist lielo skrejvaboli. Pēc ilgas pierunāšanas viņa aizvēra acis un pastiepa man trīcošu plaukstu. Es panācu vaboli, uzlaidu uz savas rokas un ļāvu tai lēnām pāriet uz man pretī pastieptās trīcošās plaukstas. Vabole it kā zinādama, ka piedalās eksperimentā, uzgāja uz meitenes rokas un apstājās. Tad nedaudz parāpoja un nokrita no rokas atpakaļ uz ceļa. Mūsu līdzgājējai acīs sariesās mitrums un viņa nočukstēja, - Bet viņa bija laba, viņa man neiekoda! Es zinu, ka turpmāk šis cilvēks citādāk skatīsies uz vabolēm. Tās noteikti vairāk nebūs pretīgi mošķi. Vajadzēja lielu gribasspēku, lai saņemtos, uzdrīkstētos un pārvarētu lielās bailes. Bet vabole, kas palīdzēja pārvarēt lielās bailes no sugasmāsām, pa ceļu devās tālāk savās gaitās...

Lielās skrejvaboles vietā zeltītā rožvabole

Tarantulu ielenkumā

Vaboļu meklējumos dažreiz nākas būt alpīnistam. Interesantākās un retākās vaboļu sugas parasti ir sastopamas augstu kalnos. Bieži tieši alpīnajā zonā, gar sniega joslu, gar strautiem zem akmeņiem. Konkrēti augstkalnu rajonos ir vislielākās iespējas atrast kaut ko retu un pat līdz šim zinātnei jaunu.

Vienreiz ekspedīcijā Hisāra kalnos Tadžikistānā nolēmām tikt līdz kalna virsotnei. Man kā augumā garam cilvēkam kāpšana kalnos vienmēr sagādā zināmu diskomfortu. Ja mazie kā skudriņas aptekalē katru akmeni, man lieliem soļiem jālavierē pa dzīvnieku takām, balansējot kā akrobātam uz virves, lai noturētu ķermeni līdzsvarā. Vācot vaboles, kāpšana kalnos nav raita. Tu apskati katru krūmu, ziedaugus, mēģini pacelt katru kaut cik ievērojamu akmeni, cerībā, ka zem tā būs ilgi gaidītie retumi. Nesteidzīgi katram darbojoties savā nodabā, mēs lēnām pārvietojāmies kalna virsotnes virzienā. Kad vāc materiālu, process nešķiet garlaicīgs un tu nemani, ka jau pagājušas vairākas stundas, tev pat ēst negribas, jo tu esi fanātiski pārņemts ar nodarbi, kas tevi interesē.

Kaut kur pēcpusdienā mēs nonācām līdz kalna virsotnei. Izretinātais gaiss jau pāris kilometru augstumā paātrināja mūsu elpošanas procesus. Taču skati, kas pavērās no kalna, bija gandarījums par pārvarētajām kalnā kāpšanas grūtībām. Sasniegtā virsotne nebija smaila. Tā izskatījās kā simts metrus plakana pļava, no kuras uz abām pusēm aizgāja stāvas nogāzes, kas kalnu norobežoja ar aizām. Lejā kišlakos dziedāja gaiļi, rēja suņi, bija dzirdamas cilvēku balsis. To baudot, mēs atgūlāmies pļavas izdegušajā zālē, lai ievilktu elpu un pirms atpakaļceļa nedaudz atgūtu spēkus. Apkārt rāpoja daudz melnu skudru. Pēc izskata tās bija līdzīgas mūsu rūsganajām meža skudrām, tikai mazliet mazāk uzbrūkošas mums, izrādot diezgan dziļu vienaldzību pret mūsu personām. Mēs atgūlāmies un vērojām tās pašas skudras, šur tur pa kādai spīļastei. Zemē bija ļoti daudz apmēram īkšķa naga lieluma vertikālu alu. Interesanti, kas tajās dzīvo? - es nodomāju.

Pēc neilga laiciņa pie mums piegāja entomologi no Maskavas, kuri arī bija ieradušies ekspedīcijā. Arī viņi nolēma nedaudz atpūsties un pievienoties mūsu grupai. Vai gadījumā kāds no viņiem nezina, kas dzīvo šajās alās? - es apvaicājos. Tarantuli, - teica viens no viņiem. Ko? Mēs sēžam indīgo zirnekļu, tarantulu, ielenkumā? Izrādījās - jā! Viens no viņiem mugursomā attina no spolītes apmēram pusmetru garu diegu, kura galā piestiprināja nelielu plastilīna lodīti un pavalkāja virs tuvākās alas. Reakcija bija zibenīga. Zirneklis ar saviem spēcīgajiem žokļiem satvēra plastilīna lodīti, noturēdams par garām skrienošu kukaini. Kolēģis pavilka diegu, un zirneklis tika dabūts ārā no alas, jo tā žokļi bija iestiguši plastilīnā. Liels, skaists, sudrabaini pelēks samtā tērpts radījums, kura kodiens var būt bīstams cilvēkam. Pavērojuši skaisto radījumu, to atlaidām brīvībā. Viņš izmantoja šo iespēju un ātri pazuda zem kritušajām lapām pie vilkābeles krūma. Atpakaļ alā vairāk nelīda. Vismaz pagaidām.

Izrādās, vairāk nekā pārdesmit minūtes mēs sēdējām un tad atstiepušies gulējām daudzu tarantulu ielenkumā, par to nemaz nezinot. Turpmāk zināsim! Dzīvē daudz kas nāk caur personisko pieredzi.

Hisāra kalni vasaras sākumā. Zāle vēl ir koši zaļa

Tarantulu alas ceļmalā

Odze zemenēs

Grīņu rezervātā man negadās bieži iebraukt vabolēs. Taču toreiz mēs devāmies ekspedīcijā gar Baltijas jūras rietumu krastu. Bijām Užavā, Jūrkalnē. Piestājām pie Akmeņraga un nolēmām iebraukt arī Grīņu rezervātā. Fikso ideju saskaņojām ar Slīteres Nacionālā parka administrāciju un pa nelielu meža ceļu devāmies rezervātā iekšā. Mežs nebija vecs, taču man izdevās noķert pāris samērā retas koksngraužu sugas. Tā kā vīgriezes vēl neziedēja un īpaši daudz citu ziedošu augu neredzējām, uz kuriem varētu meklēt vaboles, mums nācās iztikt ar ziedošajām madarām un pēterenēm, uz kuru ziediem barojās galvenokārt visur bieži sastopamas koksngraužu sugas. Tas galīgi nepriecēja.

Izgājis mežmalā, arī neko prātīgu neredzēju. Ziedošs dadzis, dažas pēterenes, zālē mazliet madaras. Manu uzmanību piesaistīja stirnu buka nobadīts apmēram pusotru metru garš, kalstošs ozoliņš. Piegājis klāt, uz tā lapas es pamanīju vienu šaurspārnkrāšņvaboli. Tā kā bija saulains laiks, nedrīkstēja vaboli izbaidīt, jo tad tā aizlidos. Lai arī kura suga tā būtu, visas uz ozoliem dzīvojošās Latvijā ir pietiekami reti sastopamas. Tas nozīmē - to noteikti vajadzēja noķert. Varbūt rezervātam jauna suga? - nodomāju es. Grīņu vaboles nav labi izpētītas. Katrs jauns atradums ir svarīgs, lai mēs labāk izzinātu rezervāta faunu.

Tā nebija mana diena. Vai mans koši sarkanais T-krekls, vai arī neuzmanīgā pietuvošanās iztraucēja vaboli. Tā neaizlidoja projām, bet nokrita zālē. Daudzas vaboles tā dara. Briesmu gadījumā vai nu strauji aizlido, vai pievelk kājas un iekrīt zālē. Nu ko? Izredžu maz, taču jāmēģina pameklēt tajā vietā, kur vabole iekrita. Apakšā auga vairāki meža zemeņu krūmi ar lielām un sulīgi sarkanām ogām (pareizāk - augļiem). Kā jau rezervātā. Neviens nebija nolasījis. Uzmanīgi skatoties starp augiem vaboli, es noplūcu un apēdu dažas zemenes. Saldas un aromātiskas. Nokritušo vaboli pagaidām nemanīju, tāpēc sniedzos pēc citām ogām. Pašķīris zāli, ieraudzīju tik zināmo zig-zag ornamentu. Ak, Dievs! Zālē zem zemenēm gulēja odze! Es parāvu atpakaļ roku un piecēlos. Kājās kā parasti klikatas. Zābakus tik siltā laikā negribējās vilkt, tie palika mašīnā. Toties pa zāli es bridu bez jebkādas piesardzības. Nedaudz tālāk satrūdējušā zaru kaudzē es ieraudzīju čūskas ādu. Skaidrs, kāpēc man odze nekoda. Tikko bija nomainījusi ādu. Kārtējo reizi nodomāju, ka nepazīstamās vietās dabā jābūt piesardzīgākam.

Meža zemenes kopauglis

Zied meža zemenes

Odze

Jautrie burunduki

Jau vairāk kā nedēļu dzīvojām Burejas rezervāta kordonā Strelka. Kordons bija izveidots retā taigas mežā pašā Burejas upes krastā. Tas tāpēc, lai rezervāta inspektors, kas visu vasaru dežūrē kordonā, varētu redzēt ikvienu, kas ar laivām dodas rezervāta virzienā. Maluzvejnieku, malumednieku un nelegālo zelta meklētāju šeit netrūkst.

Kordonā ir uzceltas vairākas guļbaļķu ēkas: lielā māja, kur dzīvo inspektors, mazāka viesu nakšņošanas mājiņa, pirts, tualete... Viss kā nākas. Pat kartupeļu un diļļu dobe ir! Kordonu iecienījuši arī daži burunduki - nelieli vāverēm līdzīgi zvēriņi ar tumšu brūnpelēku mugurpusi, gaišāku ķermeņa apakšpusi un baltu, garenisku joslu, kas no abām pusēm robežojas ar tumšu svītru. Pēc izskata burunduki ir ļoti mīlīgi dzīvnieciņi. Tie ir ārkārtīgi ziņkārīgi un drošsirdīgi. Pavērojot to uzvedību, liekas, ka burunduki ir īsti taigas jautrīši.

Nedēļas laikā mēs bijām pieradinājuši dažus burundukus tik ļoti, ka tie īpaši nemuka no mums. Drīzāk kaitināja, uzlecot uz mantām, malkas vai mežmalas soliņa. Šad tad no gājiena pa taigu mēs atnesām klājeniskā ciedra čiekurus, nolikām uz celma un no neliela attāluma vērojām burundukus. Tā bija vesela izrāde, kā burunduki, pārvarēdami bailes, lavījās klāt kārotajam čiekuram. Dažreiz tie nočiepa pa kādam neuzmanīgāk noliktas maizes gabalam. Viņus interesēja viss. Un garšoja, šķiet, arī viss, kas bija mūsu pārtikas krājumos.

Kādu dienu es paliku turpat kordona apkārtnē zem sūnām meklēt ķīļgalvju ģints skrejvaboles. Vienu turienes sugu man vajadzēja ievākt lielākā skaitā kādam pētījumam. Ķīļgalvji ir piecus līdz astoņus milimetrus garas, metāliski spīdīgas skrejvaboles ar lielām puslodveida uz sāniem izbīdītām acīm un vismaz pieciem gareniskiem, labi saskatāmiem ķīļiem uz pieres. No tā cēlies šo vaboļu latviskais nosaukums. Tie dzīvo starp sūnām un retu augāju, kur barojas ar lēcastēm jeb kolembolām. Vajadzīgās vabolītes bija, taču ne tik daudz, cik es gribēju. Gluži kā mežacūka es rušināju un plēsu sūnas, tās purināju un mēģināju ieraudzīt man nepieciešamās sugas. Netālu manas izdarības ziņkārīgi vēroja viens no mūsu burundukiem. Pieskrien tuvāk, pašēž, saslējies uz pakaļkājām, tad aizskrien līdz kritalai, uzlec uz tās, tur pačubinās, tad parāpjas pa kādu baltegles stumbru un lielām acīm vēro notiekošo. Likās, ka dzīvnieciņu notiekošais tik ļoti interesēja, ka brīžiem tas zaudēja jebkādu modrību un nēsājās ap mani. Pa sūnām es rāpoju četrrāpus un īpaši nepievērsu ziņkārīgajam burundukam savu uzmanību. Vienā mirklī pilnīgi negaidot es sajutu nelielu triecienu pa muguru. Kas tas? - nodomāju es. Nepaspējis apjaust notikušo, sajutu kustību. Es saslējos, taču tajā pat mirklī izjutu nelielu skrāpējienu ar smalkajiem nadziņiem, un atspēries burunduks jau bija uz baltegles stumbra. Ak, nebēdnieks tāds! Saņēmies drosmi, burunduks uzleca man uz muguras, kādu sekundi pasēdēja un projām! Jautrītis tāds! Savu panāca - mani pārsteidza un savu ziņkārību apmierināja.

Dažas dienas vēlāk, ejot pa taku, mūsu burunduks vēlreiz nolēma mani pārsteigt nesagatavotu. No slēpņa aiz kārtējās baltegles it kā rotaļādamies tas pēkšņi uzleca man uz kājas un atspēries aizleca tālāk pamežā. Pēkšņais burunduka lēciens bija ļoti negaidīts, tāpēc es pārsteigumā nedaudz salecos, taču turpināju ceļu. Lai arī burunduks ir neliels zvēriņš, dūša tam liela kā tīģerim.

Burunduki vienmēr interesējās par to, ko mēs darījām ar ievākto materiālu

Burejas upes krastā izvietotais rezervāta kordons

Apstrādājam ievākto materiālu

Burejas krastā pie kordona "Strelka"

Ekspedīcijas kopbilde kordonā "Strelka"

Starp kājām murēna

Sarkanajā jūrā neiesaka krēslas laikā peldēties vai brist ūdenī. Gadās, ka tuvāk krastam piepeld haizivis, no slēptuvēm izlien plēsīgās un agresīvās murēnas un citi cilvēkam nedraudzīgi jūras iemītnieki. Kādā no Hurgadas pilsētas pludmalēm līča malā ūdenī bija sabērti nelieli betona bloki un akmeņi. Gar tiem ik pa laikam seklumā iepeldēja ļoti krāšņi, sarkani plakantārpi. To garums bija centimetri astoņi. Viļņveidīgi kustinot savu košo, maisveidīgo ķermeni, tie pārvietojās gar smilšaino jūras dibenu gandrīz pie paša krasta. Ūdenī bija diezgan daudz mazo koferzivtiņu, kas nebija veiklas peldētājas, un ik pa laikam man izdevās tās noķert ar rokām. Man ļoti patika vērot šos eksotiskos jūras seklūdens iemītniekus.

Kopā ar meitu un sievu pievakarē izgājām pastaigāties pa liedagu. Ūdenī es ieraudzīju vairākus sarkanos plakantārpus un vienu formas ziņā līdzīgu raibu radījumu. Gar akmeņiem apmēram līdz ceļiem iebridu siltajā jūras ūdenī un sāku gaidīt, kad jūra pieskalos tuvāk agrāk neredzētu būtni. Krastā stāvēdama, meita pamanīja, ka zem ūdens man starp kājām iepeldēja kaut kas garš un balts. Skaties! Kas tev tur starp kājām iepeldēja? - viņa iesaucās. Es pavēros ūdenī un sastingu! Ārprāts! Ko tagad darīt? Tieši starp kājām pie jūras dibena, salocījusies vairākos līkumos, nekustīga gulēja apmēram metru gara pilnīgi balta murēna. Gluži kā klasiskajās murēnu fotogrāfijās internetā tai bija diezgan plati atvērta mute, kuras priekšā gar žokļu malu rēgojās gari, nedaudz izliekti, ļoti asi zobi. Tos ieraugot, mani pārņēma bailes un vienīgā doma - kā rīkoties, ko darīt? Dažas dienas pirms tam vietējā suvenīru veikalā biju nopircis ilustrētu grāmatu par Sarkanās jūras zivīm, kur pavisam nejauši izlasīju par murēnām. Es zināju, ka murēnas var būt agresīvas un cilvēkam bīstamas. Ir bijuši gadījumi, kad iztraucētas vai kaitinātas murēnas ir sakodušas zemūdens nirējus. Murēnu kodieni ir ļoti sāpīgi, bieži no garajiem un asajiem zobiem kodienu vietās tiek ievazāta infekcija. Murēnas izceļas ar labu ožu un tās lieliski var atšķirt ēdamas lietas no neēdamām. Tā kā murēna starp kājām bija iekārtojusies gana labi un netaisījās peldēt projām, man bija jāpieņem lēmums, ko darīt? Ja manējās no krasta mestu murēnai ar kādu akmentiņu, tas varēja zivī izraisīt agresivitāti. Šo ideju atmetām. Nekas cits neatlika kā saņemties, atsperties un lekt uz priekšu. Tā arī darīju. Lēciens izdevās. Ar samērcētām šortenēm es ātri skrēju krastā. Murēna papeldēja pāris metrus uz priekšu, salocījās kā čūska un pie zemūdens akmens ar atplestu biedējošu muti turpināja gaidīt upuri.

Murēnas zobi. Ar atplestu muti tā gaida savu upuri

Šī murēna mani sabiedēja. Pēc mana leciena viņa kā slēptuvi bija spiesta izraudzīties šos akmeņus

Sarkanajā jūrā seklūdeņos var redzēt daudz ko. Piemēram, koferzivis...

...ļoti dzēlīgas medūzas,

...vai koši krāsotus plakantārpus

Sarkanā jūra pie Hurgadas caur lidmašīnas iluminatoru

Apsargs izglāba

Vakaros Tadžikistānas galvaspilsētā Dušanbe centrā tveicē gaisā virmo rožu ziedu smarža. Rudaki parkā un citur apstādījumos ir iestādīts daudz rožu. Pievakarē pilsēta atdzīvojas. Kad nedaudz mazinās tveice, no dzīvokļiem ielās iziet cilvēki. Aktivizējas arī daudzie tauriņi un citi ziedu smaržu pievilināti kukaiņi. Pie Tadžikistānas parlamenta ēkas ir lielas krāšņi ziedošas puķu dobes, gar kurām lidinās daudz tauriņu, tai skaitā daži dzeltenīši un pāris ļoti aktīvi dienas sfingi. Mani ieinteresēja tieši dienas sfingi, tāpēc pienācu pie ziedošās dobes, nedaudz noliecos un mēģināju saskatīt kustīgo tauriņu, kurš līdzīgi kolibri putniņam lidoja no zieda uz ziedu un, strauji vicinot spārnus, karājās pie zieda gaisā, un iztaisnotu snuķīti sūca nektāru. Interesanti vērot pašu procesu, kā šie izveicīgie tauriņi spēj gaisā veikt īstus augstākās pilotāžas trikus.

Mana rosīšanās ap puķu dobi piesaistīja ēkas apsardzes uzmanību. Viens no apsargiem pienāca un apjautājās, ko es pie dobes darot? Vai Jūs lasāt puķu sēklas? - viņš turpināja izprašņāt. Es atbildēju, ka nē, tikai skatos, kā tauriņi sūc nektāru. Vēl es pateicu, ka esmu dabas pētnieks un uz Tadžikistānu esmu atlidojis pētīt vaboles no Latvijas. Uzzinājis, ka esmu no Baltijas (apsargs tikai aptuveni zināja, kur ir Baltija), viņš sāka padziļināti interesēties, - Tas ir aiz Maskavas vai pirms? Es teicu, ka aiz Maskavas, pie Baltijas jūras... Tad viņš sāka interesēties par to, kā mēs dzīvojam, ko mēs ēdam, vai pie mums aug vīnogas?

Pēkšņi gar ziediem, skaļi dūkdams, sāka lidot liels, brūns kukainis. Īsti nesaprazdams, kas tas ir, es ar roku gribēju to notriekt zemē. Dūcošais kukainis bija brūnā krāsā un man šķita galīgi nepazīstams. Atvēzējos, lai sistu pa lielo, dūcošo kukaini, taču apsargs sagrāba manu roku, - Nedrīkst! Šitas ir bīstams! Ja, nedod, Dievs, tas iekodīs, Jūsu roka būs, lūk, tāda! - viņš tēlaini parādīja iespējamo milzīgo appampumu uz savas rokas. Kad šis kukainis iekož, roka ļoti sapampst un ir nenormāli sāpīgi. Ar vidusāziešu akcentu jaunais paziņa krieviski man mēģināja izstāstīt to, kas būtu, ja būtu.

Mani ieinteresēja, kas ir šis briesmonis. Atgriezies viesnīcā, es mēģināju noskaidrot, kas bija šis atlidojušais kukainis- monstrs. Atradu! Izrādījās, ka gar ziediem lidinājās Austrumu sirsenis. Šī suga ir lielāka un vēl indīgāka nekā pie mums sastopamie sirseņi. Sanāk, ka todien apsargs mani izglāba no lielām problēmām. Paldies viņam par to!

Lielais nātru raibenis jeb admirālis uz ceriņa ziediem

Dzidros ūdeņos velns var paraut

Deviņdesmitajos gados Riču ezerā, kas ir robežezers, vēl nebija skaidri iezīmēta Latvijas robeža, un es ar studentiem laivā šad tad braucu uz tagadējā Baltkrievijas teritorijā esošajām divām lielākajām ezera salām, kas kā lieli kupri bija noaugušas ar liepām un citiem lapu kokiem. Mēs pētījām vaboles, kas dzīvoja uz salām. Riču ezers pēc savas būtības ir mežezers, no visām pusēm noaudzis ar skaistiem, cilvēka maz ietekmētiem mežiem. Latvijas pusē ap ezeru atrodas dabas parks "Silene", bet Baltkrievijas pusē - dabas liegums. Tādēļ ezerūdeņi ir tīri un dzidri. Ūdens dzidrība ir ap seši metri. Tas nozīmē, ka praktiski sešu metru dziļumā var saskatīt ezera dibenu.

Arī tajā dienā es ar diviem biologu studentiem Aigaru un Guntaru atpūtas bāzē "Jantarnaja" sarunājām laivu un devāmies līdz Riču ezeram. Pirms niedru zonas apstājāmies, lai papētītu ezera dzīles. Ieskatījušies ūdenī, skaidri redzējām ar ūdens sūnām un hārām (aļģēm) noaugušo ezera dibenu un dažus paprāvus asarus, kas nesteidzīgi peldēja un pētīja apkārtni, vai nav kāda neuzmanīgāka zivs vai kukaiņu kāpurs, ko notiesāt pusdienās. Tuvāk niedrēm ezera dibenā parādījās vairākas zarainu sūkļu kolonijas un daži lielāki akmeņi. Izdomājām, ka man jāizkāpj uz kāda no lielākajiem akmeņiem un jāpaņem uz Ilgām nedaudz sūkļi, lai varētu parādīt citiem studentiem. Lai gan likās, ka ezera dibens turpat vien bija, drošībai no džinsu kabatas izņēmu pasi un kāpu no laivas ārā. Kā tādās reizēs mēdz būt, viss notika zibenīgi, un, kā teica laivā palikušie studenti, es vienkārši pazudu zem ūdens. Pēc tam, protams, es izpeldēju, taču bez sūkļiem rokā. Galvenais bija izpeldēt, nevis domāt, kā dabūt ezera dibenā esošās šo dzīvnieku kolonijas. Slapjās drēbes nebija šķērslis ezera salu izstaigāšanai, ko mēs arī izdarījām, taču tā bija laba pieredze turpmākajai dzīvei. Tautā runā, ka klusos ūdeņos velni dzīvo, taču manā gadījumā sanāca, ka dzidros ūdeņos velns var paraut... Dzīvē daudzas atklāsmes nāk ar pieredzi.

Dzidrie Riču ezera ūdeņi ir mānīgi

Riču ezers

Riču ezers. Skats no stāvkrasta

Zied silpurene uz Riču ezera stāvkrasta

Riču ezers agrā pavasarī

Riču ezera krasti ir smilšani

Saulriets pie Riču ezera

Riču ezers. Saulriets

Riču ezers pavasarī saulrieta laikā

Pie Riču ezera vienmēr ir skaisti

Riču ezers. Saulrieta simetrija

Turangas sāls

Rezervāts "Tigrovaja balka" atrodas Vahšas upes ielejā uz Tadžikistānas un Afganistānas robežas. Tur milzīgā platībā aug specifiski tuksnešu krūmi - tugāji. Starp tiem izretinātas birzis veido ļoti savdabīgi tuksnešos augoši koki - turangas. Kaut kas līdzīgs pie mums augošajām papelēm, tikai turangām ir ļoti blīvas un stingras lapas, uz kurām var pat mierīgi rakstīt ar flomāsteru kā uz kartonveidīga papīra. Daudzas turangas ir vecas un dobumainas. To dobumos ligzdo zaļās vārnas. Daudz zaļo vārnu! Rezervātā "Tigrovaja balka" tās es redzēju gandrīz katras turangas zaros, turklāt ne vienu vien pāri. Šajā rezervātā ir viens no lielākajiem indīgo čūsku daudzumiem, pārrēķinot uz vienu kvadrātmetru. Gandrīz visas ir cilvēkam nāvējoši indīgas: gjurzas, kobras, efas u.c. Šis rezervāts tika izveidots, lai aizsargātu pēdējo turānas tīģera populāciju un unikālo tugāju ekosistēmu. Nu jau daudzus gadu desmitus tiek uzskatīts, ka turānas tīģeris pasaulē ir izzudis, taču tugāji ar savu unikālo floru un faunu, pateicoties stingrai aizsardzībai, ir saglabājušies.

Kopā ar rezervāta direktoru iekāpām apvidus mašīnā un pa rezervāta vārtiem devāmies tugāju plašumos. Mašīnā līdzi direktoram vienmēr ir šautene. Ne jau tāpēc, ka var uzbrukt kāds zvērs, bet gan tāpēc, ka ceļā var pagadīties kāds malumednieks, kurš, ieraugot rezervāta darbiniekus, visdrīzāk, šaus pretī. Tāpēc uzturēšanās rezervātā nav drošs pasākums. Visai neomulīgi bija vērot arī upes otrā krastā kalnos izvietotos robežsargu torņus. Ej nu sazini, kas stāv tornī un kādi viņam nodomi! Kopumā šajā vietā robežpārkāpēju maz, jo visi zina, ka rezervāts tiek ļoti stingri apsargāts. Piestājām pie minerālūdens avota, kas kā neliela upe starp trīsmetrīgajām tugāju un niedru audzēm plūda uz netālu esošo ezeriņu. Ūdens bija tik silts un dzidrs, ka pusotra metra dziļumā varēja redzēt katru smilšu graudiņu. Direktors teica, ka nopeldēsimies.

Ārā ēnā todien bija plus piecdesmit grādi karsts. Mans organisms bija pusizkusušā stāvoklī. Kā parasti siltajās zemēs es visbiežāk pārvietojos savās ādas klikatās. Kāpjot no mašīnas, es novilku klikatas un savu baso kāju liku smalkajās, dzeltenbaltajās tugāju smiltīs. Salecos! Tās bija iekarsušas kā panna uz plīts! Jā! Direktora ideja piestāt un nopeldēties bija īstajā laikā! Pelde siltajā un kristāldzidrajā minerālūdenī bija kaut kas nedaudz no paradīzes. Pēkšņi iztraucēta no niedrēm izlīda un garām aizpeldēja apmēram pusotru metru gara, slaida čūska. Tas bija saldūdens zalktis. Neindīga, - nomierināja direktors. Pēc peldēšanās ieraudzīju kādu man nepazīstamu ziedošu krūmu. Nolēmu pieiet uz ziediem pameklēt vaboles. Direktors neļāva. Šeit pie strauta zem krūma no saules svelmes visdrīzāk ir paslēpusies kāda gjurza. Nedaudz tālāk būs vēl šādi krūmi. Tur drošāk.

Pa ceļam vienā vietā piestājām, lai apskatītos indīgā zirnekļa tarantula alas. Tie bija tādi vertikāli caurumi zemē, kuros savus upurus, galvenokārt lielās skudras, gaidīja indīgie plēsoņas. Vēl nedaudz tālāk, turangu ēnā, uz zemes gulēja satrūdējis, dobumains turangas baļķa gabals. Gribi redzēt? - jautāja direktors. Tur, zem celma, alā dienu parasti pavada viena no daudzajām tugājos mītošajām kobrām, - viņš turpināja. Pacēlis celmu, viņš parādīja man alu, kurā tiešām redzējās brūnganas čūskas sāna fragments. Čūsku netraucējām. Ar kobrām labāk būt piesardzīgiem.

Pēc laiciņa mēs piestājām milzīgu turangu audzē pie tapčana, tradicionālas galdam līdzīgas platformas, uz kuras ēd un atpūšas tadžiki. Gar malām mīksti, ar kokvilnu pildīti matracīši, bet vidū vaskadrāna, uz kuras salikti trauki ar ēdamo. Pirms ēšanas tadžiki parasti noskaita īsu lūgšanu un tikai tad sāk mielastu. Pirmais, ko es sagribēju, bija milzīgi, aromātiski vietējie tomāti - bērnības garša! Uz galda es meklēju sāli, taču neatradu. Direktors, sapratis manas vēlmes, iedeva nazi un teica, lai es pieeju pie blakus augošās turangas nozāģētā zara un ar nazi nokasu sāli. Man tas bija kaut kas jauns! No kādreiz nozāģētā turangas zara tiešām varēja nokasīt rozīgi pelēcīgus sāls kristālus! Kā tas var būt? Koks no savas koksnes izdala parasto vārāmo sāli. Mūsu apstākļos koks no sāls var aiziet bojā, bet šeit, tuksnesī, tas pats izdala vārāmo sāli. Kaut kas neredzēts un līdz šim nelasīts! Cik pārsteigumiem bagāta ir mūsu daba! Katru dienu tu vari ieraudzīt vai uzzināt ko jaunu! Un iedomājieties, kāda labsajūta - tu sēdi uz tapčana turangu ēnā, ēd supersmaržīgu tomātu ar turpat no turangas nokasītu dažādām vērtīgām minerālvielām bagātu sāli! Tas ir jāpiedzīvo un jāizbauda!

 

Turangas koks ar nolauztu zaru, no kura izdalās sāls

 

   Vārāmā sāls izdalās no turangas celma

                     

Turangu mežs

                            

 

Unikālie tugāji dabas rezervātā "Tigrovaja balka"

                  

      

 

Pelde minerālūdens avotā. Man labsajūtas kalngals

     

Apmaldījies taigā

Netālu no Krievijas Tālajos Austrumos esošā ciematā Čegdomina atrodas dabas liegums "Sosnovaja rošča", kas latviski nozīmē "Priežu birztala". Jau pašos pamatos nosaukums man šķita dīvains. Kā var būt priežu birztala? Priežu sils! Taču Krievijā iespējams ir viss. Dabas liegums ir izveidots par godu mūsu parastās priedes aizsardzībai. Kā izrādījās, šajā kalnā aug vistālāk uz austrumiem zināmā parastās priedes audze. Burejas rezervāta kolēģi piedāvāja apmeklēt dabas liegumu, lai paskatītos, kāda Tālajos Austrumos izskatās mūsu priede.

Uz dabas liegumu devāmies ar Krievijā padomju laikā ražotu PAZ markas autobusu. Ceļš bija izdangāts un pielijis, taču mūsu busiņš milzīgās peļķes pārvarēja kā sniegbalts okeāna laineris. Piebraukuši klāt kalnam, izkāpām no autobusa un sāk devāmies augšā kalnā. Kur visi tā steidzās, es toreiz nesapratu. Kalna pakājē gar strautu bija ļoti interesants alkšņu mežs ar daudzu citronliānu samudžinātajiem brikšņiem, retām vietējām bārbeļu sugām un citiem turienes augiem. Man bija vajadzīgs laiks, lai ar entomoloģisko tīkliņu papļautu pa zāli un krūmiem turienes vaboles. Panācis vietējo inspektoru, pateicu, ka es palikšu pakājē meklēt vaboles un pats atgriezīšos pie autobusa. Inspektors neiebilda, tikai pieteica, lai es neapmaldos taigā. Es devos vaboļu meklējumos no krūma pie krūma, daudziem nezinot to nosaukumus. Vaboļu nebija daudz. Zem akmeņiem atradu pāris ģints Carabus lielās skrejvaboles, celmā slēpās dažas sīkas skrejvabolītes. Kopumā - nekas īpašs. Drusku nožēloju, ka negāju ar pārējiem līdz kalna galam, kur auga priedes. Nu ko - jāiet līdz autobusam! Pacēlu galvu, lai noorientētos, un sapratu, ka vairāk nesapratu neko! Zigzagiem cilpodams no krūma pie krūma, es pazaudēju orientāciju, kurā virzienā ir autobuss. Likās, ka mani pārņēma mistisks vadātājs. Pakāpos pa slīpu, nogāztu baltegles stumbru, lai apskatītos apkārt, taču visur redzēju tikai bezgalīgu, zaļu taigas okeānu. Reāli nobijos. Aiziet nepareizā virzienā nozīmē pazust un varbūt pat aiziet bojā. Šeit taiga ir bezgalīga un skarba. Lai gan ārā vasara, no ogām šur tur bija redzētas tikai melnās un sīvās ievu ogas. Pazudis ar tām ilgi neizdzīvosi. Ceļu un apdzīvotu vietu taigā nav simtiem kilometru garumā. Toties brūno lāču daudz. Skaidrs bija viens - jākāpj līdz kalna pakājei. Gan jau tur kaut kur atradīšu ceļu vai mūsu pēdas. Nokāpis lejā, sāku mazliet nervozi iet gar strauta malu. Ja ceļu neredzēšu, tad pēc kāda laika došos atpakaļ un iešu pretējā virzienā. Man par prieku, pēc trīssimt metriem aiz līkuma ieraudzīju koku sanesumu un nesen cirstu guļbaļķu tiltu. Tātad - ceļš. Intuitīvi devos pareizajā virzienā un visai drīz ieraudzīju mūsu autobusu. Mūs gaidīdams, šoferis snauda. Nolēmu nemodināt un devos gar ceļmalām meklēt vaboles. Kad visi atgriezās, nevienam neteicu, ka biju apmaldījies.

Dabas liegums "Sosnovaja rošča" Čegdominas apkārtnē

Taigas plašumi. Skats no kalna pie dabas lieguma "Sosnovaja rošča"

Pie dabas lieguma "Sosnovaja rošča". Mežā aug citronliānas. To dabiskais biotops. Šeit es apmaldījos

Pa autobusa priekšējo logu. Ceļš līdz dabas liegumam. Autobuss izbrauca

Tālo Austrumu ceļi

Lidojums virs kaktusiem

Kādā no Ēģiptes kūrortpilsētas Šarm-El-Šeihas viesnīcām apmēram trešā stāva augstumā bija ierīkota milzīga, izlocīta akvaparka caurule, pa kuru varēja noslīdēt līdz pāris stāvus zemāk esošajam āra baseinam. Ļoti gribējās izmēģināt! Uzmanīgi novērtējis caurules diametru, es sapratu, ka iesprūšana tā kā nedraud un es kādu reizi varētu pamēģināt pa taisno ātri nonākt lielajā āra baseinā caur šo cauruli, kā to darīja daudzi pieaugušie un bērni. Nobraukt ar liftu ir ērti, bet pa cauruli - interesantāk, jo tas nekad agrāk nebija darīts. 

Piegājis pie caurules, es izlasīju noteikumus. It kā viss ir OK. Nekas nebija rakstīts par masas, auguma vai apkārtmēra ierobežojumiem. Nu ko? Aiziet! Apsēdos caurulē ar kājām uz priekšu un sāku šļūkt. Pēc dažām sekundēm es sapratu, ka šļūkšanas process pa izlocīto cauruli manas ne mazās masas dēļ kļuva nevadāms un es ar katru mirkli uzņēmu arvien lielāku ātrumu. Man jau likās, ka ātrums ir tik liels, ka tas drīz pārsniegs virsskaņas līmeni! Pēkšņi mana mugura saprata, ka sākās caurules posms bez tās virsējās daļas, un mans ķermenis traucās lejā apmēram trešdaļu virs caurules sānu malas. Ieslēdzās smadzenes un es atcerējos, ka zem milzīgās caurules ir izveidoti apstādījumi. Nevis vienkārši apstādījumi, bet gan vesela kaktusu opunciju audze. Kas tagad notiks, ja nākamajā līkumā es izlidošu pāri caurules malai? Es tēlaini iztēlojos sāpes, kādas sajutīšu, kad es iekritīšu kaktusos un cik ļoti nepatīkami būs, kad opunciju adatas dursies manā ādā un tur nolūzīs. Kā es tās izvilkšu? Tā taču būs katastrofa! Kāpēc noteikumos nebija rakstīts, ka manas svara kategorijas cilvēki nedrīkst slīdēt pa šo cauruli?! Taču atkal sekundes simtdaļās viss satumsa un sekoja sprādziens. Nē, nē! Tas nebija terora akts vai manis izlidošana ārā no trubas. Es vienkārši ielidoju baseinā, apsteidzot mana ķermeņa un baseina ūdens virsmas saskarsmes troksni! Sekundes simtdaļas, un es kā torpēda gāju zem ūdens. Nopriecājos! Beidzot baseinā! Gribējās domāt, ka līdz ar to mani piedzīvojumi beidzās, bet - nē! Izrādās, mana pēkšņā ieniršana baseinā radīja vietējas nozīmes cunami. Netālu no vietas, kur es izlidoju no caurules gala, ūdenī plunčājās kāda arābu daudzbērnu ģimene. Cunami viļņi izskaloja no baseina krastā mazākās šīs ģimenes atvases. Gaidīju brāzienu par savu izdarību, taču mans iznāciens un ieniršana baseinā vismaz šiem bērniem sagādāja daudz jautrības. Noteikti - vairāk nekā man! Kopš tās reizes es zinu, ka šļūkšana pa akvaparka caurulēm nav mana nodarbe. Pietiks ar pirmo un vienīgo reizi toreiz Ēģiptē.

Es baseinā pēc lidojuma pa akvaparka cauruli. Dzīvs...

Labāk tomēr peldēties Sarkanās jūras ūdenī...

Viena menca diviem

Jau kuru dienu teltīs nakšņojām Baltās jūras krastā netālu no Kandalakšas pilsētas. Ārā bija drēgns un lietains, tāpēc sajūtas nebija visai komfortablas. Paisuma laikā ūdens atkāpjas no seklākajām vietām un mēs ar interesi pārmeklējām bez ūdens palikušās teritorijas. Vaboļu tur nebija, taču redzējām daudz visādu sīku jūras iemītnieku. No debesīm nāca smidzeklis, tāpēc krastā nebija ko īsti daudz darīt, lai gan apkārt bija ļoti interesants augājs ar kreimulēm, dažām neredzētām ziemeļu orhidejām. Vēlāk, kad uzlabojās laiks, atradu virkni arktisko vaboļu sugu, kas nav sastopamas pie mums.

Kādu dienu nolēmām nofraktēt kuģīti un iebraukt pamakšķerēt Baltās jūras mencas. Norunātajā laikā ieradāmies kuģu piestātnē, sasveicinājāmies ar kuģa kapteini un bez garas filozofēšanas ar nelielo zvejnieku kuģīti devāmies jūrā. Šķita, ka viļņi nebija lieli, taču kuģītis šūpojās kā šūpoles. Vienu brīdi iezagās nelielas bailes, ka var piemesties jūras slimība. Taču visai drīz mēs bijām virs mencu vietām. Mums paveicās! Pa ceļam vairākas reizes redzējām baltvaļus. Skaisti milzeņi! Baltie vaļi Baltajā jūrā!

Ilgi nesanāca priecāties, jo kuģītis apstājās. Mums katram iedeva pa nelielam dēļa gabalam, uz kura bija uztīta līdz šim neredzēti resna aukla, lieli svina gabali un piesieti vairāki kārtīgi āķi, uz kuriem uzmaucām iepriekš sagrieztus zivs gaļas gabaliņus. Mencas ir dziļūdens zivis, tāpēc nācās labu laiku gaidīt, kamēr ēsma nogrima padsmit metru dziļumā. Tad vajadzēja piecirst un, sajūtot, ka galā kaut kas dauzās, vilkt pieķērušos zivi ārā. Baltās jūras mencas nav lielas, taču spēcīgas. Velkot ārā, tās turas pretī un ļauj makšķerniekam izbaudīt zvejas procesu. Todien cope bija laba - tik met ēsmu jūrā aiz kuģa borta, pagaidi, kamēr nogrimst, un velc zivi ārā. Taču zivis nebija lielas, proti, 25-30 cm garas. Baltās jūras mencas aug ļoti lēni, un tikai vecākie eksemplāri sasniedz pusmetra garumu.

Bez iepriekšējas sarunāšanas viens metiens sanāca sinhroni ar blakus stāvošo kolēģi. Arī ēsmu iemetām ļoti tuvu viens otram. Ka tik auklas nesapinās, - noteicām viens otram. Abi reizē piecirtām, un auklas galā kaut kas sāka dauzīties daudz spēcīgāk nekā citas reizes. Abiem vienlaicīgi! Katrs mēģinājām vilkt, taču zivs turējās pretī. Šoreiz laikam gadījās kaut kas lielāks. Ar tīkliņu rokās klāt pienāca kapteinis. Ja gadījumā zivs būs liela, šis palīdzēs to dabūt pāri bortam uz klāja. Pēc ilgas cīņas ar lielajām zivīm, pirmā parādījās pie ūdens virsmas un... mums sagādāja dziļu vilšanos. Menca bija tikpat maza kā visas citas. Kas par brīnumiem? Kāpēc tik smagi gāja ārā no ūdens? Vēl lielāks pārsteigums bija, kad mencu sākām vilkt virs ūdens. Izrādījās, ka mums abiem ir pieķērusies viena un tā pati zivs! Viena menca uz diviem! Sanāca, ka mēs cīnījāmies ne ar mencu, bet viens ar otru! Lai arī beigās abiem bija vilšanās par kopīgi noķertās zivs lielumu, toties, cik pozitīvu emociju un cerību bija no zivs vilkšanas procesa! Bija, ko vēlāk atcerēties un stāstīt citiem.

Baltās jūras mencas ir nelielas. Prieks par noķerto pirmo mencu

Mūsu kuteris, ar kuru devāmies mencu zvejā, padots

Mūsu ekspedīcijas šoferis Aigars vismaz uz laiku kļuva par mencu makšķerēšanas kutera kapteini

Baltā jūra dienā nav balta

Odze paliek odze

Marta beigas. Silta un saulaina diena. Tādā laikā negribas sēdēt telpās, bet gribas dabā baudīt jauko laiku. Paņēmu entomoloģisko tīkliņu, trauciņus atrastajām vabolēm, iekāpu mašīnā un devos uz Dunavas - Tadenavas mežiem. Agri pavasarī var atrast daudzas vaboļu sugas, kas vēlāk vairāk nebūs dabūjamas. Starp agrajiem pavasarmīļiem ir vairākas Cardiophorus ģints sprakšķu sugas. Šīm vabolēm ir sirdsveida formas vairodziņš, tāpēc latīņu valodā tām ir šāds nosaukums, kas radies no sirds nosaukuma grieķu valodā - cardia. Šīs vaboles parasti ir sastopamas labi iesilstošās sausās priežu mežmalās zemsedzē un uz augiem. Dunavas mežos piemērotu vietu ir daudz, taču tajā dienā tā īsti neveicās. Iespējams, vēl bija nedaudz par agru.

Aplūkodams kārtējo piemēroto mežmalu, uz ciņa ieraudzīju, saritinājušos aplī, pilnīgi melnu odzi. Kā nekustīgs asins-putraimu desas ripulis, burtiski pie kājām tā mierīgi sildījās saulē un galīgi nereaģēja uz manu pienākšanu.

Odzi var viegli atpazīt pēc izteikti trapecveida galvas ar paplašinājumu indes dziedzeru rajonā un pēc vertikālām, šaurām acu zīlītēm. Kurš tur uztraukumā mēģinās skatīties odzei acīs?! Labāk pakāpties kādu soli tālāk un drošā attālumā pavērot mūsu reģiona vienīgo indīgo rāpuli. Parasti čūskas sajūt cilvēka soļus kā zemes vibrācijas un mēģina pazust no mūsu redzeslauka. Iespējams, šī odze bija tikko izlīdusi no savas ziemošanas vietas, un saules siltums tai bija svarīgāks par drošību. Tā kā reti izdodas redzēt tik mierīgu čūsku, no kabatas izvilku mobilo telefonu, pieliecos un visādos rakursos sāku to bildēt. Sanāca fantastiski labas bildes! Pirms atvadīšanās no odzes nolēmu nobildēt vēl dažus tuvplānus un pieliku mobilo telefonu tuvāk odzes galvai. Izskatījās, ka odze bija pilnīgi vienaldzīga pret to, kas notiek pārdesmit centimetru attālumā. Bildē cik gribi, tikai ļauj man gozēties saulē! Un pēkšņi - zibenīgs trieciens pa mobilo telefonu! Tas bija tik negaidīti! Es instinktīvi palecos, nē, kā atsperes izšauts, lecu uz augšu! Droši vien, ja būtu olimpiskās spēles augstlekšanā no tupus pozīcijas, es noteikti tajā reizē kvalificētos dalībai sacensībās. Es nezinu, kā man tas izdevās, bet organisms pats rīkojās, pirms smadzenes racionāli aptvēra situāciju. Par laimi, odze trāpīja pa mobilo, nevis pa kādu no rokām. Pēc ziemošanas indes dziedzeri bija pilni ar indi, un diez cik patīkams šis kodiens man nebūtu.

Pēc neveiksmīgā uzbrukuma odze šņākdama aizlocījās un nozuda sūnās. Odze paliek odze! Pat šķietami mierīga tā seko katrai tavai kustībai. Ja tu pietuvosies pārāk tuvu, odze reaģēs un aizsargās sevi. Dabā katram organismam ir svarīgas tā drošības robežas. Tās pārkāpjot, par mūsu bezkaunību mēs riskējam saņemt tādu reakciju, kādu konkrētās sugas īpatnis pašaizsardzības nolūkos spēj izdarīt. Tāpēc šajā gadījumā es biju pats vainīgs. Pārāk tuvu sagribēju nobildēt čūsku.

 Tā pati odze