2020: Covid zīmē

 2020. gads aiziet Covid zīmē. Paliks nepiepildīti daudzi plāni par ārzemju ekspedīcijām. Arī no kārtējās ekspedīcijas uz Filipīnām martā paspējām atlidot burtiski ar pēdējo lidmašīnu, kas lidoja no tropiskā arhipelāga Eiropas virzienā. Paveicās. Atgriezušies Latvijā, mēs nonācām pirmajā un labākajā savā mūžā pašizolācijā. Gandrīz visa ekspedīcijas kompānija divas nedēļas pašizolējāmies Ilgās. Arī paveicās! Nesaslimām, lai gan varējām. Un galvenais, es sapratu, ka šādā kompānijā var lidot tik tālās ekspedīcijās ne mirkli nešauboties ne par vienu! Un lidosim ar. Agri vai vēlu, bet Covid beigsies... Diez vai tas notiks tuvākā gada laikā. Jāpaciešas! Galvenais, ka es zinu, ka mums ir forši kolēģi un grandiozi pētnieciskie plāni.

Šajā gadā sanāca vairāk pabraukāt ekspedīcijās tepat pa Latviju. Ziemeļkurzeme. Fantastisks reģions ar neparastu dabu un auru. Liekas, ka tik, cik šogad es izmalu Dundagas parkā kalstošās liepu rindas, rūpīgi un nesteidzīgi apskatot sausos, sīkos zariņus, es nekad un nekur citur Latvijā nebiju darījis tik mērķtiecīgi un apnicīgi. Es apstaigāju gandrīz katru koku, meklēdams Exocentrus lusitanus un Oplosia fennica koksngraužus, kurus tā arī neatradu, jo vajadzēja meklēt agrāk, nevis jūlija beigās vai augusta sākumā. Arī manā vecumā piereidzei ir nozīme. Nākošgad braukšu jūnijā. Arī atmiņas paliks foršas. 

Kaļķupes ielejas gārsu ziedi brīžiem bija apnikuši, bet nesa gandarījumu, atrodot savus pirmos celmgrauža Nivellia sanguinosa eksemplārus.  Un par Oberea linearis nemaz nerunāsim, kuru pirmo reizi mūžā ieraudzīju Slīteres "Zilajos Kalnos" sēžam uz blīgznas stumbra. Pārsteigums un gandarījums bija tik liels, ka pirms ķēru retumu, es vēl paguvu to nobildēt! Un vabole neaizlidoja, lai gan mēģināja...

2020. gads noslēdzas arī Covid zīmē. 29. oktorbrī uz laiciņu (nezināmu) atkal esmu pašizolējies un ļoti ceru, ka viss būs labi un šī pašizolācija nebūs sliktākā manā mūžā. Es zinu, ka tā nebūs, jo pēc ziemas nāks pavasaris un jauna vaboļu sezona...

Būsim optimisti, sargāsim sevi un savējos!

Skābais auglis

Vaboļpētnieki visā pasaulē ir jautra tauta ar lielisku humora izjūtu. Viņiem patīk vienam otru regulāri izjokot. Tāpēc, braucot kopīgās ekspedīcijās, vienmēr jāpiedomā ko teikt un kā uzvesties. Tas, ka Daugavpils vaboļpētnieki kopumā un regulāri viens otru pavelk uz zoba, nav brīnums! Kāds skolotājs, tādi skolēni jeb ābols no ābeles tālu nekrīt. Tagad jau DU zinātņu daļas meitenes to ir samācījušās no manis un regulāri man atspēlējas. Tie, kas pazīst mani, zina, bieži saka, ka ne vienmēr var saprast, kad es runāju nopietni, kad jokoju un ne vienmēr tas, kā es iesāku teikumu, liecina par to, ar ko šis teikums beigsies. Bet tas, ka pāris gadu laikā mūsu filipīniešu kolēģi Mindanao Universitātes Vaboļu pētīšanas centrā ir kļuvuši tādi paši kā mūsējie vai pat sākuši mūsējos pārspēt, man ir liels pārsteigums! Dažādas mentalitātes, 10 000 km attālums... Bet nu jau arī es vairāk nesaprotu, kad mana jaunā kolēģe Ann man  saka nopietni, bet kad mani izjoko. :)

Kādu dienu kopā ar grupu topošo vaboļpētnieku no dažādām Mindanao salas universitātēm gājām pa nelielu tropisko mežu nogabalu, kas saglabājies Matina studentu pilsētiņas teritorijā. Erasmus+ projekta ietvaros es biju uzaicināts viņiem parādīt vaboļu pētīšanas lauka metodes un mācību ekskursijas laikā saprast, kā džungļos var atšķirt dažādas kukaiņu kārtas un vaboļu dzimtas. Pa tropisko lietus mežu ir iebraukti vairāki ceļi un iestaigātas labi izejamas takas, kuras es arī izmantoju savas āra nodarbības vadīšanai. Piegājuši pie kāda liela koka, mēs apstājāmies. Uz zemes mētājās daudz nokritušu kastaņa lieluma augļu, no kuriem daži bija sašķaidīti. Parasti tādos augļos tropos ļoti ātri saviešas dažādas spīduļu dzimtas vaboles. Sākām skatīties un, tik tiešām, sīko vaboļu sašķaidītajos augļos bija daudz! Ann man teica, ka šie augļi esot garšīgi un ļoti veselīgi, tāpēc es drīkstot tos ēst. Protams, es kā īsts augļēdājs uzreiz pagrābu vislielāko augli un bez lielas domāšanas kodu tajā. Ja Jūs zinātu, cik tas auglis bija skābs!!! Man seja sagriezās spirāļveidīgi, un es ātri izspļāvu ārā nokosto gabalu! Brr! Man likās, ka auglis bija pildīts ar etiķa esenci vai laima sulas koncentrātu. Izspļāvis nokosto gabalu, es vēl ilgi spļaudīju no mutes ārā siekalas. Ann un visi pārējie filipīniešu kolēģi draudzīgi smējās. Spļaudīdamies smējos arī es. Kopā smieties jautrāk! Vai tad es varēju iedomāties, ka Ann ar tik nopietnu sejas izteiksmi man iebaros tik skābu savvaļas augli? Viņai tas izdevās! Jūs domājat, ka es apvainojos uz jauko kolēģi? Protams, ka nē! Es zinu, ka tad, kad viņa atbrauks uz Latviju, es viņai iebarošu kaut ko līdzīgu. Man tikai jāizdomā ko. :) Varbūt cidoniju? Forši, ka mēs visi esam uz viena viļņa - varam nopietni strādāt un kā bērni viens otru izjokot! Forša tauta ir vaboļpētnieki!

Mana sejas izteiksme pēc tropiskā savvaļas augļa pagaršošanas Matina Campus (Foto: Ann Cabras)

Manis vadīta āra nodarbība Matina Campus tropiskajā mežā (Foto: Ann Cabras)

Kā es kļuvu par vaboļpētnieku

Es esmu viens no tiem cilvēkiem, kurš jau ceturtajā klasē zināja to, ka kļūšu par biologu. Bet to, ka būšu vaboļpētnieks, es sapratu krietni vēlāk. Man paveicās, ka bērnību es pavadīju attālā lauku viensētā Krāslavas rajonā netālu no Izvaltas un Šķeltovas pagastu robežas, kur visapkārt bija neskarta daba, fantastiska ainava, bioloģiski vērtīgas pļavas un daudzveidīgi meži. Man paveicās, jo mana tante Anna Barševska bija bioloģijas skolotāja Kupravas vidusskolā un gan attālināti, gan klātienē, kad atbrauca, palīdzēja manī uzturēt interesi par bioloģiju. Man paveicās ar to, ka es sāku mācīties nelielā, bet spēcīgā lauku vidusskolā Izvaltā, kur bija fantastiska bioloģijas skolotāja Emīlija Celitāne un jauna, superīga klases audzinātāja un ģeogrāfijas skolotāja Zenta Gaveika, kas mūsu klasi katru gadu veda tuvās un tālās ekskursijās. Mums bija tik draudzīga klase, ka katra klases ekskursija pārvērtās par neaizmirstamu notikumu mums visiem. Man paveicās, ka es studēju bioloģiju tieši Daugavpils Pedagoģiskajā institūtā (tagad - Universitātē), kur pēc pirmā kursa lauku prakses Ilgās es nešaubīgi sapratu, ka būšu vaboļpētnieks.

Skolas laikā es izstrādāju zinātniski pētniecisko darbu par stārķiem, es vācu augu herbāriju un to līmēju biezajā kladē. Skolotājs Jānis Gribusts iemācīja mani fotografēt, un es sāku bildēt dabu. Sākot studijas Daugavpilī, sākotnēji domāju pētīt augus, taču botānikas pedantās pasniedzējas kaut kā neieinteresēja mani ar augu daudzveidību. Pēc toreizējās Bioloģijas un ķīmijas fakultātes dekānes un docentes Renātes Škutes ieteikuma es apsvēru iespēju sākt pētīt planktonu Daugavā. Taču visu izmainīja lauku prakse bezmugurkaulnieku zooloģijā, ko mums vadīja Latvijas Dabas muzeja Entomoloģijas nodaļas vadītāja Aija Zilspārne. Kā jau muzeja cilvēks un talantīgs dabas stāstnieks, Aija mums vadīja lauku praksi tik interesanti, ka man kļuva skaidrs, ka Daugavas planktons vismaz kādu laiciņu paliks nepētīts. Aija mums rādīja skudrulauvas, kamenes, siseņus un sienāžus, skrejvaboles un ūsaiņus... Viņa zināja nosaukumus lielākajai daļai praksē redzēto kukaiņu. Nodarbības bija interesantas. Aijas ietekmē es sāku veidot savu pirmo kukaiņu kolekciju, kur nez kāpēc gandrīz visi kukaiņi bija vaboles. Pēc lauku prakses Aija uzaicināja mani uz Latvijas Dabas muzeju. Man noteikti jāsatiekas ar toreizējo Latvijas vaboļu korifeju Mihailu Stipro, kurš man noteikti palīdzēs noteikt vaboles. Un tā otrā kursa septembrī ar Ilgās savāktajām vabolēm es braucu uz Rīgu, uz Latvijas Dabas muzeju...

Mihails Stiprais bija fantastiska personība. Nosakot vaboles, viņš runāja ar mani ne tikai par tām. Viņš lieliski orientējās dažādos filozofijas jautājumos. Viņš ļoti interesanti stāstīja savus vaboļpētnieka piedzīvojumus. Tikai vēlāk es sapratu, ka viņš to darīja, lai palielinātu manu interesi par vabolēm. Un tā sākās mana sadarbība ne tikai ar izcilo Latvijas vaboļu zinātāju, bet arī ar talantīgu zinātnisko skolotāju, kurš man iemācīja vaboļzinātnes pamatus un mīlestību pret šo tik daudzveidīgo, plašo un tik nozīmīgo dzīvo organismu grupu. Es braucu pie viņa uz muzeju, vēlāk arī uz Miera ielas nelielo dzīvoklīti, kur bija īsta un patiesa vaboļpētniecības meka - kolekcijas, literatūra, mikroskops un labestīgs, zinošs Skolotājs. Tieši viņš ieteica man sazināties un tikties ar tā laika Padomju Savienības vadošajiem profesoriem - vaboļpētniekiem Inesi Šarovu no Maskavas Valsts Pedagoģiskā institūta un Oļegu Križanovski no toreizējā Ļeņingradas Zooloģijas institūta. Tev vajag augstāku lidojumu, - toreiz savā dzīvoklītī teica man Stiprais. Es sazinājos, aizbraucu un tā arī devos augstākā lidojumā... Krievijas vadošie profesori pieņēma mani - toreizējo otrā kursa studentiņu un ievirzīja pareizajās zinātnes un akadēmiskuma sliedēs. Studijas aspirantūrā toreizējā PSRS vadošajā universitātē - M. Lomonosova Maskavas Valsts universitātē, bija likumsakarīgas. Izturot konkursu un kļūstot par paša Entomoloģijas katedras vadītāja, pasaulslavenā profesora Rustema Žantijeva aspirantu, es biju bezgala priecīgs. Es, beidzis Latvijas reģionālaa pedagoģiskā institūta bioloģijas un lauksaimniecības pamatu skolotāja programmu, spēju tikt Maskavas valsts Universitātē. Tātad Daugavpils izglītība nebija zemē metama. Man paveicās! Visi iepriekš nosauktie un daudzi nenosauktie cilvēki palīdzēja man kļūt par zinātnieku - vaboļpētnieku. Es esmu viņiem visiem bezgala pateicīgs par atbalstu, ievirzīšanu, kritizēšanu, arī audzināšanu... Viņi manā dzīves ceļā gadījās īstajā laikā un īstajā vietā. Viņu ietekme kombinācijā ar vēlmi dzīvē kaut ko sasniegt bija baigais katalizators manas karjeras veidošanās procesos. Izvirziet mērķi un dariet! Nenokariet degunu un ticiet saviem spēkiem un tam, ka īstajā vietā un īstajā laikā Jūsu dzīves ceļā gadīsies kāds, kas atbalstīs Jūs!

Šo stāstu es rakstu, lai iedrošinātu tos, kuriem dzīves ceļi vēl tikai sākas. Ja grib, var sasniegt visu, pat vairāk nekā visu! Tikai jāgrib un jādara viss iespējamais un neiespējamais, lai tiktu līdz savam mērķim. Ticiet sev un Jums izdosies!

Un tā joprojām. Ar tīkliņu pa pasauli...

Anzobas tunelī

Lai brauktu no Tadžikistānas galvaspilsētas Dušanbe uz skaistajiem Fanu kalniem, ir jāšķērso vairākas bīstamas kalnu pārejas un vairāki tuneļi. Visbīstamākais šajā posmā ir apmēram 6 km garais Anzobas tunelis, kuru izbūvēja irāņi zem Gisāras kalnu grēdas. Tieši šī tuneļa šķērsošana ir vienīgais arguments, kas mani attur no biežas Fanu kalnu apmeklēšanas. Mani tadžiku draugi gandrīz katru reizi, kad esmu Tadžikistānā, piedāvā doties uz Iskanderkulu, taču es ne vienmēr piekrītu...

Pirmajā reizē, kad braucām uz Fanu kalniem, es nezināju, ko nozīmē šķērsot Anzobas tuneli. Iebraucot iekšā tunelī, uzreiz bija skaidrs, ka viegli nebūs. Ledāju kušanas ūdeņi sūcas tunelī iekšā. Tu visu laiku brauc kā dubļu dušā. Cik drošas ir tuneļa konstrukcijas, neviens nezina, bet gadu desmitiem ūdens no pilēšanas režīma betona velvēs ir pārgājis vietām spēcīgas tecēšanas režīmā. Tuneļa betona segums izdangātās bedrēs, kas pilnas ar dubļainu ūdeni. No bedrēm rēgojas metāla armatūras stieņi. Kad mašīna brauc iekšā, šoferis nezina, kāds tur dziļums. Vienā otrā bedrē dubļos var iegāzties līdz lukturiem. Daudzviet mētājas norauti radiatori. Ik pa laikam slikti izgaismotajā tunelī varēja redzēt ar ieslēgtām mirgojošām avārijas gaismām atstātas salūzušas automašīnas. Ik pa laikam sakarā ar avārijām tunelī veidojas milzīgi sastrēgumi. Turklāt neviens no šoferiem necenšas izslēgt motoru. Tādās reizēs tunelis pilns ar automašīnu izplūdes gāzēm. Savukārt vecajās automašīnās ne vienmēr darbojas kondicionieri... Vecais Anzobas tunelis ir īsts elles tunelis. Arī uz šaurajiem kalnu ceļiem notiek avārijas, un ik pa laikam veidojas kilometriem gari sastrēgumi. Arī tunelī.

Vienā braucienā avārijas dēļ Anzobas tunelī mums nācās stāvēt sastrēgumā apmēram 40 minūtes. Es biju pilnīgā stresā. Man likās, ka tūlīt zaudēšu samaņu no saindēšanās ar automašīnu izplūdes gāzēm. Mēs bijām kā ezīši miglā. Priekšā stāvošajai mašīnai piegāzētajā tunelī varēja redzēt tikai gabarītu gaismas. Nezinu, kas būtu, ja mēs nostāvētu vēl minūtes divdesmit. Diez vai izturētu, taču tadžiku šoferi pie tā ir pieraduši. Kad izbraucām no tuneļa, Hols pilnībā atvēra mašīnas logu un ilgi vēdināja salonu. Tad kādu laiku pastāvējām aizas malā un devāmies tālāk Fanu kalnu virzienā. Grūti saprast šo to no Tadžikistānā redzētā. Valsts ceļ neredzēta krāšņuma pilis un monumentus, bet sakārtot elementāras infrastruktūras lietas aizmirst. Mani tadžiku draugi vairākkārt ir teikuši, ka, braucot pa šo tuneli, viņi nezina, vai otrā galā izbrauks ārā, taču braukt pa daudz sliktākajiem kalnu pārejas ceļiem ir bīstamāk. Nekas cits neatliek, kā izvēlēties maršrutu caur bīstamo Anzobas tuneli. Tādās reizēs es vienmēr novērtēju tik kritizētos Latvijas ceļus... Jāredz plašā pasaule, lai saprastu, ka mājās nav nemaz tik slikti.

Par laimi, Anzobas tuneli sāka remontēt. Es pieļauju, ka manis aprakstītās briesmas nu jau palikušas kā drūmas pagātnes atmiņas... Neskatoties uz to, man patīk Tadžikistāna. 

Izbraukšana no tuneļa vienmēr ir priecīgs notikums

Izbraucot no Anzobas tuneļa, gandrīz vienmēr stāv mašīnas.  Šoferi atpūšas un elpo svaigu gaisu

Anzobas tunelis iet zem Gisāras kalnu grēdas

Kalnu pārejas pirms tuneļa ir ļoti ainaviskas

Gisāras kalni

Tadžikistānas augstkalnu pārejas ir ļoti bīstamas

Ja notiek avārija, uz kalnu ceļiem veidojas kilometriem gari korķi abās ceļa joslās. Lai tiktu uz priekšu, mūsu šoferis brauc burtiski gar pašu aizas malu

Aizā iegāzusies kravas mašīna. Tādi atgadījumi Tadžikistānā nav retums

Uz kalnu serpantīnu ceļiem daudz Ķīnas tālbraucēju. Lai izgrieztu straujos pagriezienus, garo kravas automašīnu šoferi uz ceļa līkumiem parasti brauc pa pretējo joslu. Tas arī bieži ir avāriju iemesls. Mēs laicīgi pamanījām mašīnu un gaidījām ceļmalā, kamēr tā izbrauks straujo pagriezienu

Ak, šie kalnu serpantīnceļi!

Daudzviet uz ceļiem sastrēgumi veidojas pārdzenamo aitu baru dēļ. Tā ir ikdiena Tadžikistānā

Šosejas malā katrā aizā tek strauja kalnu upe, kurā iegāzties ar automašīnu galīgi negribas. Uz ceļiem aizu malās lielākoties nav nekādu apmaļu

Ceļu policisti Tadžikistānā ir asprātīgi. Ieraugot mani, pārtrauca darbu un metās fotografēties. Teica, ka tik lielu tadžiku pie viņiem neesot, tāpēc nedrīkst palaist izdevību nobildēties ar mani... :)

Paldies Dievam, aiz muguras palicis piedūmotais Anzobas tunelis, avārijas dēļ izveidojies vairākus kilometrus garais sastrēgums, braukšana gar pašu pāris kilometrus dziļas aizas malu un citi stresi! Var ievilkt elpu...

Ciemos pie beduīniem

Ēģipte. Austrumu jeb Arābijas tuksnesis. Ar džipu devāmies tuksneša iekšienē pie beduīniem. Kāda kalna pakājē bija redzama neliela beduīnu apmetne. Šur tur pavadā piesieti stāvēja vienkupra kamieļi, gar vieglajām apmetnes būdām skraidīja nošmulējušies bērni. Mēs izgājām apmetni, apskatījāmies, kā dzīvo šī klejotājcilts, kā viņi tiek pie ūdens. Nedaudz uzzinājām par beduīnu tautas medicīnas niansēm, apskatījām arī šajā ciltī darinātos suvenīrus. Mums tika piedāvāta iespēja jāt uz kamieļa pa nometnes apkārtni. Būt pie beduīniem un to nepamēģināt būtu tīrais grēks! Protams, ka es piekritu! Kad kamieļa saimnieks pieveda man klāt kupraini un tam lika notupties, vismaz kamieļa acīs es neredzēju sajūsmu. Pieļauju, ka kamielis, ja tas varētu, paprasītu savam saimniekam dubultpārtiku par manas masas nešanu savā mugurā pa tuksneša smiltīm. Par nelaimi kamielim, tā mugurā es kāpu kopā ar savu meitu. Kamielis izturīgs dzīvnieks. Pat nenošķobījies, tas piecēlās kājās, un mēs devāmies nelielā izjādē pa tuksnesi. No augšas es nevarēju redzēt, cik dziļi smiltīs grima kamieļa kājas. Taču tas pārvietojās pa tuksnesi visai raiti. Mums patika. Protams, sedli, uz kuriem sēdējām, bija etnogrāfiski skaisti, bet noteikti varēja būt ērtāki, taču tās ir tikai nianses.

Gluži kā sākumā, kad kamielim mugurā kāpām, tas notupās, arī atgriežoties nometnē, lai no kamieļa nokāptu, tam bija jānotupstas. Dabiski, ka kamielis vienlaicīgi nevar notupties uz abiem kāju pāriem. Sākumā tas notupās uz priekškājām, tad pakaļkājām. Un tagad iedomājieties - Jūs sēžat vertikāli uz kamieļa muguras. Kad kamielis notupstās uz priekškājām, attiecībā pret zemi Jūs nonākat horizontālā stāvoklī. Jūs varat brīvi krist vai arī mēģināt, ar abām rokām turoties aiz speciāla mietiņa seglu priekšpusē, noturēt savu svaru un nenokrist no uz priekškājām tupošā kamieļa, turklāt manā gadījumā to darot ar vienu roku, jo ar otru roku bija jāpietur meita... Tas bija ekstrēmi. Bet man izdevās... Jājot uz kamieļa, rēķinieties, ka tikt no kamieļa būs daudz grūtāk nekā uzkāpt uz tā!

Beduīns pie sava kamieļa Austrumu tuksnesī Ēģiptē

Austrumu tuksnesis. Kalni

Beduīnu apmetne tuksnesī

Beduīnu mājas

Beduīnu bērni apmetnē

Beduīnu sieviete ar bērnu auž

Beduīnu meitene darina jostu

Cita beduīnu meitene ir draudzīga un ziņkārīga

Beduīnu aka

Kalnos pie beduīnu apmetnes. Ceru, ka izdosies atrast kādu vaboli...

Kamieļi beduīnu apmetnē

Pie kamieļa pēc jāšanas uz tā kupra

Sikspārņu uzlidojums

Tālie deviņdesmitie. Ilgās daļa bioloģijas studentu dzīvoja ārpus pils teritorijas esošajā Žurku mājā - vecā 19. gadsimta beigās celtā guļbaļķu ēkā, kas atradās lauka vidū netālu no Ilgu pils pārvaldnieka  Čugrova mājas. Kādu vakaru devos uz turieni apraudzīt savus studentus. Ļoti bieži vakaros ārā pie ugunskura vai istabā mēs ar studentiem sēdējām un draudzīgi stāstījām dažādus biologu atgadījumus un piedzīvojumus. Tajā vakarā ārā bija mitrs, tāpēc nolēmām pasēdēt istabā.

Pēkšņi istabas stūrī kaut kas sāka čabināties! Meitenes metās meklēt trokšņu cēlāju, jo tad, kad daļa aizies gulēt, būs trakāk to atrast. Un, ja nu tā ir pele? Kas tad būs? Lielā spiegšana!

Pēc īsa brīža zem gultas tika pamanīts čabinātājs un atskanēja pirmās emocijas: Ir! Sikspārnis! Devos meitenēm palīgā zem gultas. :) Pa atvērto logu istabā bija ierāpojis sikspārņu mazulis. Tas bija manāmi nosalis, tāpēc manās siltajās rokās īpaši nedīdījās, bet pieglaudies sildījās. Kad visi bija apskatījušies sikspārnēnu, nolēmām to iznest ārā un atstāt uz guļbaļķu sienas- tur, kur augšā jumta korē bija apmetusies Žurku mājas sikspārņu kolonija. Līdz ko mēs visi izgājām no mājas, sikspārņu mazulis rokās sāka izdot čirkstošas skaņas. Gaisā parādījās vairāki sikspārņi. Pēc neilga brīža sikspārņu skaits manāmi pieauga. Čirkstošo skaņu komunikācijas intensitāte starp mazuli un atlidojušajiem sikspārņiem acīmredzami palielinājās. Pieaugušie sikspārņi sāka lidot arvien tuvāk mums. Daži iemanījās pat strauji izlidot starp studentiem, ap manām rokām, kur sēdēja mazulis. Likās, ka sikspārņu bars tūlīt metīsies mums virsū... Gluži kā šausmu filmā! Gar galvu varēja just gaisa plūsmas, kas radās no tuvu lidojošo sikspārņu spārnu vēzieniem. Bija mazliet baisa un sirreāla sajūta. Likās, ka visa kolonija bija metusies sikspārņu mazuļa aizsardzībā. Dažas meitenes sāka spiegt un aizskrēja gar vecās mājas stūri atpakaļ istabā. Drosmīgākās palika skatīties, ar ko beigsies šis sikspārņu uzlidojums. Noliku sikspārņu mazuli uz guļbaļķu sienas un atgāju pāris metrus nost. Sikspārņi vairāk nelidoja gar mums, bet gan spietoja ap mazuli. Nedaudz pavērojuši, devāmies istabā turpināt mūsu vakarēšanu. Tagad visiem bija jauni iespaidi, jauns piedzīvojums... No rīta uz sienas vairāk nebija mūsu atstātā mazuļa. Visdrīzāk, tas aizrāpoja atpakaļ uz savām mājām.

Sikspārnis rokās

No akas spaiņa padzerties

Vaboļu pētījumi attālos Latvijas laukos bieži vien ir pietiekami nogurdinoši. Dažreiz dienā jānoiet desmitiem kilometru gari maršruti. Kādreizējās kolhozu pļavas daudzviet aizaugušas ar kārkliem un bērziem, bet savulaik rūpīgi izpļautie meliorācijas grāvji pārvērtušies par bebru veidotām vietējās nozīmes ūdenskrātuvju aizsprostu kaskādēm. Daudzu gadu garumā ir ļoti interesanti paskatīties, kā ir mainījusies Latvijas vaboļu fauna. Zeltslotiņu un latvāņu audzes aizņem arvien lielākas teritorijas. Ļoti bieži viens otrs latvāņu lauks savā maršrutā jāapiet ar kilometra līkumu.

Dažādos gājienos ir piedzīvoti visādi atgadījumi. Kurzemē Kuldīgas pusē vienu reizi viens greizsirdīgs vīrs gribēja ar grābekli padzīt mani no viņa pļavām, saskatot manī potenciālu draudu viņa sievai. Kliegdams, lai es tinoties prom no šejienes un viņš zinot, ka es slepeni nāku pie viņa sievas, kas mājās ar trim bērniem sēž, kā staltbriedis ar ragiem mēģināja padzīt mani no viņa iezīmētās teritorijas. Nu ko? No trakajiem pa gabalu. Labāk ļaut tādās reizēs viņam domāt, ka izdevās nosargāt sievu no nelūgta pielūdzēja, nekā iet uz konflikta eskalāciju. Es pagriezos, aizgāju aiz krūmiem un turpināju ceļu mazliet citā virzienā.

Savukārt Balvu pusē kāds viensētas īpašnieks no ķēdes palaida suni, lai patriektu neaicināto viesi, kas staigāja pa viņa no pērnā gada nepļautajām ar usnēm aizaugušajām atmatām. Par laimi, sētas krancis izrādījās tīri jēdzīgs suns. Nedaudz paskrēja, parēja un atgriezās pie neapmierinātā saimnieka. Neies taču tāpat vien skriet pāri visam laukam, lai projām dzītu tādu gabarītu vaboļpētnieku! Vēl ar tīkliņu var dabūt!

Vienu dienu, braukdami uz Ziemeļvidzemi, uz neilgu laiku Taurenē piestājām ceļmalā zālē nedaudz papļaut vaboles ar entomoloģisko tīkliņu. Tajā vietā gar ceļu auga veci, dobumaini bērzi. No tālumā esošās mājas izskrēja saimniece un bļaudama metās mūsu virzienā: Vācieties prom, ko jūs tur darāt manā pļavā? Piesēsiet visādas nezāles! Tūlīt saukšu policiju! Nu, sauciet policiju! Mēs pļāvām ar entomoloģisko tīkliņu lielceļa aizsargjoslā. Nedaudz papļāvuši, iekāpām mikrobusiņā un devāmies tālāk Cēsu virzienā. Ko padarīsi, ja gadās tik neviesmīlīgi cilvēki...

Ķegumā mūs cienāja ar bērzu sulām, bet saimniece ļoti gribēja mums pārdot savu kazlēnu. Nu, nopērciet, nopērciet! Aizvedīsiet uz pilsētu, atradīsiet vietu, kur piesiet! Mēs pateicāmies par viesmīlību un iestāstījām kundzītei, ka pircējs tomēr jāmeklē laukos, jo tad viņas kazlēnam būs daudz labāki dzīves apstākļi...

Preiļu pusē mūs ir cienājuši ar tikko salasītām zemenēm, Kārsavā - ar sarkanām jāņogām, bet manā dzimtajā Krāslavas pusē pie akas ūdens spaiņa saimniece atnesa bleķa krūzīti un burciņu ar upeņu zapti. Un ziniet, tas likās tik mīļi! Pēc nobristajiem kilometriem vaboļu meklējumos spainis tīra, auksta akas ūdens ir tieši tas, ko gribās visvairāk. Iedzer dzīvu akas ūdeni, atvelc elpu un dodies tālāk pa savu pētījumu maršrutu. Kopumā jāsecina, ka vairums zemes īpašnieku Latvijā gan varētu būt viesmīlīgāki un draudzīgāki pret dabas pētniekiem. Mēs, vaboļpētnieki, tikai darām savu darbu.

No akas spaiņa padzerties... Kas var būt labāks par to?

Kad esi izkarsis un nobridies, brīžiem liekas, ka debesis sāk jaukties ar zemi. Tad ir jāatpūšas

Atvelkot elpu...

Sākumā vaboles, riekstus pēc tam

Tikai uz priekšu, pat ja vīgriezes līdz kaklam

Ja pētījumu maršruts ir gar jūru, protams, ka vajag nopeldēties. Nevar jau tikai brist!