2020. gads aiziet Covid zīmē. Paliks nepiepildīti daudzi plāni par ārzemju ekspedīcijām. Arī no kārtējās ekspedīcijas uz Filipīnām martā paspējām atlidot burtiski ar pēdējo lidmašīnu, kas lidoja no tropiskā arhipelāga Eiropas virzienā. Paveicās. Atgriezušies Latvijā, mēs nonācām pirmajā un labākajā savā mūžā pašizolācijā. Gandrīz visa ekspedīcijas kompānija divas nedēļas pašizolējāmies Ilgās. Arī paveicās! Nesaslimām, lai gan varējām. Un galvenais, es sapratu, ka šādā kompānijā var lidot tik tālās ekspedīcijās ne mirkli nešauboties ne par vienu! Un lidosim ar. Agri vai vēlu, bet Covid beigsies... Diez vai tas notiks tuvākā gada laikā. Jāpaciešas! Galvenais, ka es zinu, ka mums ir forši kolēģi un grandiozi pētnieciskie plāni.
Šajā gadā sanāca vairāk pabraukāt ekspedīcijās tepat pa Latviju. Ziemeļkurzeme. Fantastisks reģions ar neparastu dabu un auru. Liekas, ka tik, cik šogad es izmalu Dundagas parkā kalstošās liepu rindas, rūpīgi un nesteidzīgi apskatot sausos, sīkos zariņus, es nekad un nekur citur Latvijā nebiju darījis tik mērķtiecīgi un apnicīgi. Es apstaigāju gandrīz katru koku, meklēdams Exocentrus lusitanus un Oplosia fennica koksngraužus, kurus tā arī neatradu, jo vajadzēja meklēt agrāk, nevis jūlija beigās vai augusta sākumā. Arī manā vecumā piereidzei ir nozīme. Nākošgad braukšu jūnijā. Arī atmiņas paliks foršas.
Kaļķupes ielejas gārsu ziedi brīžiem bija apnikuši, bet nesa gandarījumu, atrodot savus pirmos celmgrauža Nivellia sanguinosa eksemplārus. Un par Oberea linearis nemaz nerunāsim, kuru pirmo reizi mūžā ieraudzīju Slīteres "Zilajos Kalnos" sēžam uz blīgznas stumbra. Pārsteigums un gandarījums bija tik liels, ka pirms ķēru retumu, es vēl paguvu to nobildēt! Un vabole neaizlidoja, lai gan mēģināja...
2020. gads noslēdzas arī Covid zīmē. 29. oktorbrī uz laiciņu (nezināmu) atkal esmu pašizolējies un ļoti ceru, ka viss būs labi un šī pašizolācija nebūs sliktākā manā mūžā. Es zinu, ka tā nebūs, jo pēc ziemas nāks pavasaris un jauna vaboļu sezona...
Būsim optimisti, sargāsim sevi un savējos!
